Pēc smagas mugurkaula traumas Māris Dzelzskalns kļuva daļēji paralizēts un ir spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Dzīve cilvēku ir satriekusi fiziski, bet viņa garīgais spēks ir izrādījies stiprāks. Laimi un piepildījumu Māris ir atradis glezniecībā. Ja uz audekla ir krāšņas, atvērušās magones, sarkanu un oranžu magoņu lauki — tūkstošiem magoņu, iespējams, gleznas autors ir Māris Dzelzskalns. 

 

Kad vienas durvis aizveras 

 

Pirms gadiem divdesmit Māris no gleznošanas bija tik tāls kā Zeme no Marsa. 1994. gadā, būdams divdesmit vienu gadu vecs, viņš pabeidza Ugunsdrošības tehnisko skolu, pēc tam absolvēja Augstāko ugunsdrošības tehnisko skolu, kur ieguva ugunsdrošības inženiera grādu. Desmit gadu viņš nostrādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Sekoja autoavārija, kurā Māris guva smagu muguras traumu.

 

Viņš bez žēlošanās un iekšēja naida par netaisnīgo likteni ne vien pieņem smagus dzīves sitienus, bet arī izmanto to radītās iespējas. Teiciens — kad vienas durvis aizveras, to vietā Dievs atver daudzas citas — attiecas uz Māri. 

 

Mākslas pielūdzēju pulks 

 

Cilvēka patiesā varēšana un spējas atklājas kritiskās situācijās, lūzuma punktos. Švīkstoņa uz audekla, tūkstošiem triepienu, krāsu smarža, adrenalīns, radoša uzvara — Māris mālē ātri, ar aizrautību un prieku, pat sajūsmu. Gleznu fotogrāfijas viņš ievieto portālā facebook,kur izveidojies visai plašs Māra mākslas cienītāju pulks. Daiļrades pielūdzējas koķeti jautā: "Vai Tu esi viens?" Nākas paskaidrot, ka viņam ir sieva un trīs bērni.

 

Dzelzskalnu mājās tikpat kā nav gleznu — dažas, ko redzu pie sienas, ir jau pārdotas. Teju apžuvušas, gleznas aizceļo pie jaunajiem īpašniekiem. Skatos uz Māra gleznām un prātoju, kāpēc tās patīk gan ministriem un sausiņiem ierēdņiem, gan mākslas pazinējiem un izsmalcinātiem estētikas baudītājiem. Tās aizkustina puišus no tautas un sirmas kundzītes, kas tīksminās par kaķu fotogrāfijām un tamborētām sedziņām. Puse no Māra gleznām aizceļo ārpus Latvijas robežām — uz visām Eiropas valstīm, Ameriku, Kanādu, Austrāliju un citur. Īpaši viņa darbi iecienīti to tautiešu vidū, kas devušies dzīvot uz ārzemēm. Plašie, dāsnie triepieni, kuros nav žēlotas košas krāsas, stāsta par milzīgu dzīvotgribu un neizsīkstošu cerību, ko intuitīvi, varbūt instinktīvi sajūt ikviens cilvēks, neatkarīgi no izglītotības, intelekta un sociālā statusa. 

 

Man ar tām puķēm... 

 

Gleznoju katru dienu,” viņš saka. Disciplīna, regularitāte, darbs, un rezultāts būs! “Ja jūs uzcītīgi katru dienu kaut ko darāt, ar laiku sāk izdoties,” savus panākumus glezniecībā skaidro Māris. 

Cilvēki atnāk, skatās mirdzošām acīm, priecājas un nopērk. Ko vēl vairāk vajag?”

 

“Man ar tām puķēm...” viņš dziļdomīgi novelk. Bagātīgi sakuplojuši ceriņi tiecas uz augšu, pie dzeltenas saules gaismas. Koši sarkanu magoņu lauks stiepjas līdz horizontam, atvērušos rožu tuvplāni reibina, baltas ūdensrozes zilā ūdenī var gandrīz vai aptaustīt. Puķes ir galvenās aktrises uz Māra audeklu skatuves. Viņa bildes ir viegli uztveramas, nesamocītas, kā lirisks dzejolis ar savu iekšējo ritmu un atskaņām. Trakoti skaistas, bez defektiem — pati pilnība, gandrīz netaisnīga uz nepilnīgās ikdienas dzīves fona. 

 

Gleznojot noķer adrenalīnu 

 

Kādā sirds nostūrī Māris joprojām ir ugunsdzēsējs. Kad 2000. gadā nogranda sprādzieni universālveikalā Centrs, viņš bija viens no glābšanas darbu vadītājiem, tāpēc nav brīnums, ka Māris īpaši dzīvoja līdzi glābēju darbam Maxima sagrūšanas laikā. Māris atzīst, ka elementāras ugunsdrošības normas lielveikalos joprojām netiek ievērotas, piemēram, ejas platums starp plauktiem. “Ja kaut kas notiktu, es vispār netiktu ārā,” saka Māris. “Sākumā glābj tos, ko vieglāk, pēc tam pārējos — tā ir vienmēr. Lai es netraucētu, ja atgadītos kas ārkārtējs, lidmašīnā mani vienmēr sēdina pirmā vai pēdējā rindā un pie loga.” 

viņš adrenalīnu prot noķert arī gleznojot. “Man vajag ātrumu, vajag redzēt rezultātu.

 

Māris pamanījis, ka ar laika distanci viņš savus darbus ierauga citām acīm. "Kad pēc kāda laika aplūkoju darbu, kas man nepatika, domāju — johaidī, tajā kaut kas tomēr ir.” Nav jau tā, ka Māra darbi sastāvētu tikai no romantiskām ainām un puķēm. Viņš glezno arī abstraktus, neitrālos, pelēkos un baltos toņos ieturētus tēlus un vīzijas. “Kad cilvēks atnāk, es uzreiz zinu, kādu gleznu viņš nopirks. Nesen aizgājām nopirkt puikam tauriņu pie uzvalka. Pārdevēja skatās un negaidīti saka: “Man mājās ir jūsu glezna” Tas ir patīkami,” atzīst Māris. 

 

PATIESĀ DZĪVE - 2015